Tridentas koncila katehisms. Katehisma autoru priekšvārds

Ganu nepieciešamība Baznīcā. - Viņu pilnvaras, funkcijas. - Galvenās kristīgās mācības daļas.

    Mūsu intelekts un saprāts ir veidoti tā, ka, tad, kad mēs vēlamies pētīt patiesības par Dievu, mēs ar centīga   darba un nopietnu pūļu palīdzību varam atklāt zināmu skaitu šo patiesību; bet, kad runa ir par visiem tiem līdzekļiem, kuri mums var palīdzēt sasniegt mūžīgo pestīšanu, kurai Dievs mūs radījis un veidojis pēc sava tēla un līdzības, neviens no mums nekad nav spējis tos nedz atklāt nedz uztvert tikai ar dabiskā prāta gaismu vien.

     Saskaņā ar apustuļa mācību[1] ir skaidrs, ka dažas Dieva īpašības, piemēram, Viņa mūžīgais spēks un dievišķība, izpaužas redzamajā radībā. Taču noslēpums[2], kas no mūžiem un paaudžu paaudzēm bija apslēpts, tālu pārsniedz cilvēka saprašanu; un, ja Dievs nebūtu parūpējies to atklāt saviem Svētajiem, kuriem Viņam ir paticis ar ticības dāvanu atklāt bagātības un godību, kas apslēpta Viņa Cilvēktapušajā Vārdā, mūsu Kungā Jēzū Kristū, - mūsu prāts nekad nebūtu bijis spējīgs nonākt pie tik pilnīgas Gudrības atziņas.

I- BAZNĪCAI IR VAJADZĪGI GANI

  Tā kā ticība nāk no klausīšanās, tad ir viegli saprast, cik ļoti visos laikmetos cilvēku pestīšanai ir bijis nepieciešams izmantot pilnvarota skolotāja aprūpi un kalpošanu. Jo ir rakstīts:[3] Kā gan lai dzird bez sludinātāja, un kā lai sludina bez sūtības? Jo, kamēr vien pasaule pastāv, visu žēlastības un laipnības Dievs nekad nav atstājis novārtā tos, kas Viņam pieder. Bet[4] caur praviešiem Viņš daudzkārt un dažādos veidos ir runājis uz mūsu tēviem, un atbilstoši laikmetiem un apstākļiem Viņš vienmēr ir rādījis tiem drošu un taisnu ceļu, kā sasniegt debesu laimi. Turklāt, tā kā Viņš bija apsolījis sūtīt[5] Taisnības Skolotāju, kas apgaismotu tautas un nestu pestīšanu līdz pasaules galam, Viņš pēdējo reizi uzrunāja mūs[6] caur sava Dēla muti, kura priekšrakstus Viņš mums pavēlēja ievērot, kad no debesīm, no paša godības troņa, atskanēja balss[7], pavēlēdama mums visiem Viņu klausīties. Tad šis pats Dēls mums deva apustuļus, praviešus, mācītājus un ārstus[8], lai mēs dzirdētu pestīšanas vārdu, lai mūs neuzskatītu par bērniem, kurus nes un svaida katrs mācības vējš, bet, lai stingri turēdamies pie savas ticības nesatricināmā pamata, mēs būtu[9] kā īsta Dieva celtne Svētajā Garā.

II.-  GANU AUTORITĀTE

   Un, lai neviens netiktu kārdināts pieņemt Baznīcas kalpu sludināto Dieva vārdu kā cilvēku, nevis kā paša Jēzus Kristus vārdu, mūsu Pestītājs vēlējās piešķirt viņu mācībai tik lielu autoritāti, ka reiz sacīja:[10] Kas jūs klausās, tas klausās Mani; kas jūs nicina, tas nicina Mani. Ir skaidrs, ka Viņš negribēja attiecināt šo apgalvojumu tikai uz tiem, ar kuriem Viņš toreiz runāja, bet arī uz visiem tiem, kas likumīgi pārņems apustuļu amatu viņu kalpošanā. Tieši viņiem visiem Viņš apsolīja Savu nemitīgo palīdzību[11]  līdz pat pasaules galam.

                                                                                                   III. - GANU FUNKCIJAS UN PIENĀKUMI

   Dieva vārda sludināšana Baznīcā nekad nedrīkst tikt pārtraukta. Bet it īpaši laikos, kuros mēs dzīvojam, dievbijība un dedzība ir kaut kādā veidā jāatjauno un vēl vairāk jāpastiprina, lai barotu un stiprinātu ticīgos ar dzīvinošo tīrās un veselīgās mācības maizi. Un tik tiešām, mēs esam redzējuši, kā visā pasaulē izplatās viltus pravieši, par kuriem Kungs ir teicis:[12] Es tos nebiju sūtījis, un tomēr viņi gāja; Es ar viņiem nebiju runājis, un tomēr viņi pravietoja. Viņu mērķis ir izpostīt kristiešu sirdis ar svešām un savādām mācībām[13] Viņu bezdievība, ko stiprina visas sātana viltības, ir tik tālu attīstījusies, ka šķiet gandrīz neiespējami to apturēt un ierobežot.. Un, ja mums nebūtu pilnīgas paļāvības uz ievērojamo apsolījumu, ko mūsu Kungs ir devis, lai uzceltu savu Baznīcu uz tik stabila pamata, ka[14] elles vārti nekad nespēs to pārvarēt, tad šajā laikā, kad tai no visām pusēm uzbrūk tik daudzi ienaidnieki un tā tiek sakauta tik daudzās lietās, mums būtu pamats baidīties, ka tā padosies. Jo, nemaz nerunājot par tām skaistajām  apkaimēm, kas kādreiz ar tādu cieņu un stingrību sargāja senču nodoto patieso katoļu ticību, un kas tagad,  pametušas patiesības ceļu, staigā maldos, uzskatīdamas, ka, jo vairāk attālināsies no mūsu tēvu ticības, jo vairāk pietuvosies patiesajai dievbijībai,  vai vēl  pastāv kāda pietiekami tāla zeme, pietiekami nocietināta vieta, pietiekami nomaļš kristīgās pasaules stūrītis, kur ar slēptu paņēmienu palīdzību  šī sērga nav mēģinājusi izplatīties?

  Patiesībā tie, kas bija nolēmuši inficēt uzticīgo kristiešu dvēseles, lieliski saprata, ka nekad nespēs ar viņiem izskaidroties gaišā dienas laikā, nedz panākt, ka  viņu indes pilnie vārdi sasniegtu visu ausis. Tāpēc viņi izmēģināja citu veidu, kā vieglāk un plašāk sēt savas bezdievīgās kļūdas. Papildus  lielajām grāmatām, ar kurām viņi centās sagraut katoļu ticību un  kuras, pieliekot nedaudz pūļu un prasmju, ir viegli atspēkojamas,  tajās ietverto acīmredzamo herēžu dēļ,  viņi publicēja ļoti daudz nelielu traktātu, kas, slēpjoties zem patiesas dievbijības veidola, pārsteidza un pārāk viegli maldināja vienkāršu dvēseļu tīro ticību.

Tādēļ Tridentas ekumeniskā koncila tēvi, pilnīgi noteikti gribēdami apkarot tik lielu un postošu ļaunumu ar kādu iedarbīgu līdzekli, ne tikai parūpējās skaidri nodefinēt katoļu mācības galvenos punktus pret mūsu laika herēzēm, bet arī uzņēmās pienākumu atstāt kristiešu pamācībai par ticības patiesībām sava veida plānu un metodi, pēc kuras pilnīgi droši savās baznīcās varētu vadīties tie, kuriem būtu likumīgu mācītāju un ganu pienākumi.

   Kā zināms, vairāki autori jau ir aplūkojuši šos jautājumus ar lielu dievbijību un zināšanām, taču Tēvi uzskatīja, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ar Svētā koncila autoritāti iznāktu grāmata, no kuras gani  un visi tie, kam uzticēta mācīšana, varētu smelties pilnīgi drošas patiesības un pēc tam nodot tās Ticīgajiem viņu izglītošanai.

    Tā kā ir tikai viens Kungs un viena ticība, tad jābūt  vienam veidam, vienai kārtībai, pēc kuras   mācīt cilvēkiem kristīgo ticību un visus pienākumus, ko tā uzliek.

   Patiesību, kuras būtu jāietver šajā programmā, ir daudz. Lai nevienam neienāk prātā, ka Svētais koncils ir iedomājies, ka spēj detalizēti un vienā vienīgā grāmatā izskaidrot visas mūsu Ticības dogmas. Šāds  uzdevums ir teologiem, kuri apņemas caur izglītošanu tālāknodot visu reliģiju ar tās vēsturi un dogmām. Turklāt tas būtu milzīgs darbs, kas neatbilstu koncila mērķim. Patiesībā  svētā sapulce (izdodot dekrētu par šo katehismu) vēlējās vienkārši sniegt Ganiem un citiem par dvēselēm atbildīgajiem Priesteriem zināšanas par tām lietām, kas piederas pie kalpošanas draudzē un kas ir visvairāk saprotamas ticīgajiem. Tādēļ šeit viņiem bija jārunā tikai par to, kas varētu palīdzēt to Ganu dedzībai un dievbijībai, kuri, iespējams, nejūtas pietiekami pārliecināti  par sevi grūtākajos dievišķo zināšanu jautājumos.

    Taču, pirms izskaidrot katru no pantiem, kas veido šo mūsu Ticības kopsavilkumu, pati mūsu darba kārtība liek mums šeit izteikt dažus principus, kurus Gani centīsies nepazaudēt no redzesloka. Šie paskaidrojumi viņiem precīzi parādīs, kurp jāvirza viņu domas, darbs un studijas, un tajā pašā laikā norādīs līdzekļus, kas jāizmanto, lai droši sasniegtu vēlamos panākumus.

   Tātad  vissvarīgāk šķiet tas, ka viņiem nekad nevajadzētu aizmirst, ka visa Kristieša atziņa, vai drīzāk, kā saka mūsu Kungs, ka[16] pati  Mūžīgā Dzīve sastāv no šīs vienīgās lietas: iepazīt Tevi, vienīgo patieso Dievu, un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis. Šī iemesla dēļ īsts Baznīcas Doktors galvenokārt pievērsīsies tam, lai ticīgo dvēselēs modinātu patiesu vēlēšanos[17] iepazīt Jēzu Kristu un Viņu vēl krustā  sistu. Viņš centīsies viņus pārliecināt un iegravēt viņu sirdīs šo nesatricināmo Ticību[18], ka nav cita vārda zem debess, kurā mēs varētu tikt pestīti, jo Viņš ir izlīdzināšanas upuris par mūsu grēkiem.

Un, tā kā[19] mēs varam būt droši, ka patiesi pazīstam Viņu tikai tiktāl, ciktāl ievērojam Viņa baušļus, tad otrais pienākums, ko nevar nošķirt no tikko minētā, būs izskaidrot, ka Ticīgo dzīve nedrīkst tikt pavadīta atpūtā un bezdarbībā, bet ka mums jāseko mūsu Pestītāja pēdās un nemitīgi un ar visiem spēkiem jācenšas pēc taisnīguma, dievbijības, ticības, mīlestības un lēnprātības. Jo, ja[20] Jēzus Kristus sevi par mums atdeva, tad Viņš to darīja, lai atpestītu mūs no visa veida netaisnības, lai darītu mūs par šķīstu tautu, tīkamu Viņa acīm, dedzīgu labos darbos. Tā apustulis māca ganiem darīt Viņu zināmu un rādīt Viņu kā piemēru.

    Taču mūsu Skolotājs un Glābējs neaprobežojās tikai ar runāšanu, Viņš vēlējās pierādīt arī ar savu rīcību, ka  [21] ka Bauslība un pravieši ir ietverti mīlestībā. Arī apustulis skaidri mācīja, ka[22] mīlestība ir baušļu mērķis un Likuma pilnība. Tādēļ neviens nevar šaubīties, ka pārliecināt  ticīgo tautu par Dieva mīlestību  un bezgalīgo labestību pret mums ir pienākums, turklāt pirmais no visiem pienākumiem. Tādējādi, patiesi dievišķas dedzības iedegti, šie ļaudis spēs tiekties uz  Augstāko Labumu, Pilnīgo Labumu, kura mīlestība un iegūšana rada patiesu un dziļu laimi visu to sirdīs, kuri spēj iesaukties līdz ar pravieti:[23] Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Šeit  ir tas lieliskais ceļš, ko mums parādīja svētais Pāvils, kad viņš visu savu mācību un sludināšanu ietvēra[24] mīlestībā, kas nemitēsies. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par Ticību, Cerību vai kādu citu tikumu, mums vienmēr ir tikpat daudz jāuzsver  mīlestība pret mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai ikvienam nāktos  saprast, ka visiem  kristīgās pilnības un tikumu darbiem nav cita mērķa kā vienīgi šī Svētā Mīlestība.

V.-KĀ IZGLĪTOT TICĪGOS

    Ja ir tiesa, ka ikvienā mācīšanas veidā ir svarīgi izvēlēties vienu vai otru metodi, tad vēl jo vairāk šī patiesība atteicas uz  kristiešu izglītošanu. Tik tiešām, ir jāņem vērā vecums, saprašana, ieradumi un stāvoklis. Tam, kas māca [25], ir jākļūst par visu visiem, lai ikvienu iegūtu Jēzum Kristum; viņam ir jāpierāda, ka viņš ir [26] uzticams kalps un pārvaldnieks, un, sekojot [27] labā un uzticamā kalpa piemēram, viņam ir jānopelna, ka mūsu Kungs viņu ieceltu svarīgākos amatos.

Un jo īpaši, lai viņš neiedomājas, ka viņam ir uzticētas tikai viena veida dvēseles un ka līdz ar to viņam ir vienādi, izmantojot vienu vienīgu metodi,  jāmāca patiesā dievbijībā visi ticīgie. Lai viņš apzinās, ka daži ir Jēzū Kristū kā jaundzimuši bērni, citi kā pusaudži, bet vēl citi ir sasnieguši spēku briedumu. Tādēļ viņam jācenšas atpazīt un atšķirt tos, kam nepieciešams mācības piens, no tiem, kam nepieciešama spēcīgāka barība. Šādā veidā viņš spēs izdalīt katram garīgo barību, kas vairo dvēseles dzīvību, līdz[28] mēs visi būsim sasnieguši vienību ticībā un Dieva Dēla atzīšanā, vīra briedumu,  Kristus mūža pilnības mēru. Turklāt apustulis gribēja rādīt piemēru visiem kristiešiem, sacīdams,[29] ka viņš  ir parādnieks grieķiem un barbariem, mācītiem un nemācītiem. Viņš gribēja parādīt visiem tiem, kas ir aicināti sludināšanas kalpošanā, ka, tālāknododot mācību par ticības noslēpumiem un morāles likumiem, viņiem savi vārdi jāsamēro ar klausītāju garu un prātu. Šādā veidā, pabarojuši visaugstākos prātus ar garīgo barību, viņi neļaus nomirt no trūkuma tiem, kas, būdami vēl bērni[30], prasītu maizi, kura viņeim netiktu dota.

   Tādēļ nevienam nevajadzētu pieļaut, ka viņa mācīšanas dedzība noplok, jo laiku pa laikam būs nepieciešams izskaidrot šīs patiesības, kas šķiet vienkāršas un elementāras - un kurām mēs tuvojamies ar jo mazāku prieku, jo lielāku prieku mēs gūstam, pētot augstākās patiesības. Bet, ja pati mūžīgā Tēva Gudrība ir vēlējusies nonākt uz zemes, mūsu miesas zemībā, lai mācītu mums pārdabiskās dzīves likumus, tad kuram  gan, Jēzus Kristus mīlestība neliks kļūt mazam savu brāļu vidū un, Viņu atdarinot, uzņemties mātes rūpes par bērniem?  Kurš gan nevēlēsies sava tuvākā glābšanu tik dedzīgi, ka, lai, kā saka svētais Pāvils par sevi,[31] dotu  viņam ne vien Dieva Evaņģēliju, bet pat savu dzīvību?

Tātad visas patiesības, kas jāmāca ticīgajiem, ir ietvertas Dieva vārdā - vai nu tajā, kas rakstīts, vai arī tajā, kas saglabājies caur tradīciju. Raksti un Tradīcija – lūk, ko ko Ganiem  ir jāpārdomā dienu un nakti. Un viņi nedrīkst aizmirst pamācību, ko  svētais  Pāvils  deva Timotejam, un kas attiecas uz visiem tiem, kuri ir atbildīgi par dvēselēm:[32] Nododieties  lasīšanai, pamudināšanai un mācīšanai, jo[33] katrs Dieva iedvesmots raksts noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un katram labam darbam sagatavots.

VI. - GALVENĀS KRISTĪGĀS MĀCĪBAS DAĻAS

  Viss Dieva mums atklātais  ir nozīmīgs un daudzveidīgs. Un ne  viss šajā atklāsmē ir pietiekami viegli saprotams, ne visu, ko reiz esam sapratuši, esam pietiekami labi iegaumējuši, lai vienmēr spētu to labi paskaidrot. Tādēļ mūsu Tēvi ar dziļu gudrību visu mācību un zināšanas par pestīšanu ir iekļāvuši četros galvenajos punktos: Apustuļu ticības apliecībā, Sakramentos, Dekalogā  un Kunga lūgšanā.

  Patiesi, viss, kam mums jātic un kas mums jāzina par mācību, par pasaules radīšanu un pārvaldi, par labo atalgošanu un ļauno sodīšanu, ir ietverts Ticības apliecībā.

  Kas attiecas uz zīmēm un līdzekļiem, ko Dievs mums devis Viņa žēlastības saņemšanai,  tos atrodam septiņos Sakramentos.

   Dieva likumi, kuru visu mērķis ir dievišķā Mīlestība, ir ierakstīti Dekalogā ( desmit baušļos).

   Visbeidzot, viss, ko mēs varam vēlēties, uz ko varam cerēt vai ko varam lūgt mūsu labā, ir ietverts Kunga lūgšanā.

    Tātad, kad mēs būsim izskaidrojuši šīs četras daļas, kas ir kā Svēto Rakstu kopsaucēji, kristietim netrūks gandrīz nekā, lai zinātu to,  ko zināt ir viņa pienākums.

   Līdz ar to mēs uzskatām, ka mums ir jādara zināmu  Ganiem, ka ikreiz, kad viņiem ir jāizskaidro kāds fragments no Evaņģēlija vai kādas citas Svēto Rakstu vietas, viņi vienmēr var atsaukties uz kādu no šiem četriem punktiem un ņemt vajadzīgo skaidrojumu no šī   avota.

   Piemēram, ja viņiem ir jāinterpretē Evaņģēlijs pirmajai Adventa svētdienai:[34] Būs zīmes saulē un mēnesī u.c., viņi atradīs to, kas attiecas uz šo patiesību Ticības apliecības pantā: Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Šādā veidā viņi vienlaicīgi darīs ticīgajiem zināmu gan Ticības apliecību, gan Evaņģēliju.

   Tādējādi Gans savā mācībā un skaidrojumos varēs attīstīt un uzturēt ieradumu vērst visu  uz šiem četriem galvenajiem punktiem, kas, mūsuprāt, satur visu Svēto Rakstu būtību un pat visu kristietību.

    Attiecībā uz mācīšanas kārtību : būs jāizvēlas tā, kas šķiet vispiemērotākā laikiem un cilvēkiem.

    No savas puses, sekojot to svēto Tēvu piemēram, kuri, vēloties ievadīt cilvēkus Jēzus Kristus un Viņa mācības izzināšanā, vienmēr sāka ar Ticību, mēs esam uzskatījuši par lietderīgu vispirms izskaidrot to, kas attiecas uz šo tikumu.

1. 1:20.
2. 1:26.
3. 10: 14, 15.
4. 1: 1.
5. 49: 6.
6. 1: 2.
7. 2 Pēt. 1: 17.
8. 4: 14.
9. Ef 2: 22
10. 10: 16
11. Mt 28: 20
12. Jer 23: 21
13. 13: 9.
14. 16: 18
15. 4: 5.
16. Jņ. 17: 3.
17. Kor 2: 2
18. d., 4: 12.
19. Jāņa 2: 3.
20. Titam 2: 14, 15.
21. 22: 40.
22. 13: 8.
23. 72: 25.
24. Kor. 13: 8.
25. Kor. 9: 22.
26. Kor. 4.
27. 25: 23.
28. 4: 13.
29. 1: 14.
30. Raudu dz. 4:4
31. 1 Tes 2, 8.
32. 1 Tim. 4, 13.
33. 2 Tim. 3: 16,17.
34. 21: 25.