Šo vārdu nozīme ir šāda: es stingri ticu un bez jebkādas šaubīšanās apliecinu Dievu Tēvu, tas ir, Svētās Trīsvienības pirmo personu, kurš, pateicoties savai visvarenībai , no nekā ir radījis debesis un zemi un visu, kas tajās ir, un kurš, pēc to radīšanas , visu uztur un pārvalda. Un es ne tikai Viņam ticu ar sirdi un Viņu apliecinu ar lūpām, bet es arī tiecos uz Viņu ar visu savas dvēseles dedzību un spēku, kā uz visaugstāko un pilnīgāko Labumu.
Pirmais artikuls nav garš, taču katrs no to veidojošajiem vārdiem sevī ietver lielus noslēpumus. Un Gana ziņā ir padziļināti izpētīt un ar vislielāko rūpību izskaidrot šos noslēpumus, lai, ja Dievam labpatīk, ticīgie nāktu apcerēt Viņa bezgalīgās Majestātes godību ne citādi, kā vien ar godbijību un trīsām.
I.- ES TICU
"Ticēt" šeit nav tas pats, kas domāt, iedomāties vai paust viedokli. Saskaņā ar mūsu Svēto grāmatu mācību tā ir ļoti stingra, nesatricināma un pastāvīga mūsu prāta piekrišana Dieva atklātajiem noslēpumiem. Tādējādi, ciktāl tas attiecas uz mums šobrīd, cilvēks, kas tic, ir tas, kurš ir izveidojis no jebkādām šaubām brīvu pārliecību par kādu patiesību.
Un neiedomāsimies, ka zināšanas, kas nāk pie mums no Ticības, ir mazāk drošas, aizbildinoties ar to, ka tās patiesības, kurām tā mums piedāvā ticēt, mēs neredzam . Ja dievišķā gaisma, kas mums tās dara zināmas, nesniedz mums pierādījumus par šīm partiesībām, tomēr tā neļauj mums par tām šaubīties,[1] jo tas pats Dievs, kas lika no tumsas spīdēt gaismai, pats atspīdēja mūsu sirdīs, lai Evaņģēlijs nebūtu no mums aizklāts, kā tas ir aizklāts tiem, kas iet pazušanā.
No tā izriet, ka tas, kam ir šīs debesu zināšanas par ticību, ir atbrīvots no tīras ziņkārības vadītu meklējumu tieksmes. Jo, kad Dievs pavēlēja mums ticēt, Viņš mums nepiedāvāja izpētīt Viņa spriedumus, nedz arī to iemeslus un motīvus, bet Viņš pavēlēja mums šo nemainīgo Ticību, ar kuras palīdzību mūsu prāts pilnībā balstās uz zināšanām, kas Viņam ir par mūžīgo patiesību. Jo vienīgi Dievs ir patiess, saka apustulis,[2] un ikviens cilvēks ir melis. Ja nepiešķirt ticību gudra un apdomīga cilvēka apgalvojumiem un prasīt, lai viņš savus apgalvojumus, pierāda ar argumentiem vai lieciniekiem, izriet no lepnības un nekaunības, cik gan pārgalvīgs vai drīzāk - cik neprātīgs - būs tas, kas, dzirdēdams paša Dieva balsi, uzdrošināsies prasīt dievišķās pestīšanas mācības pierādījumus? Tādēļ mums ir jāveic mūsu Ticības akts ne tikai bez šaubām, bet arī nemeklējot pierādījumus.
Gans mācīs arī to, ka tam, kurš saka: «es ticu » , ar šiem vārdiem paužot privātu sava prāta piekrišanu, kas ir iekšējs ticības akts, nav jāaprobežojas tikai ar šo ticības aktu, bet viņam ir pienākums ar skaidru apliecinājumu arī ārēji parādīt pārliecību, ko viņš nes savā sirdī, kā arī ar prieku un dedzību to atzīt un publiskot visu priekšā. Visiem ticīgajiem ir jābūt šim garam, kas iedvesmoja pravieti, kad viņš sacīja:[3] Es ticēju un tāpēc runāju. Viņiem ir jācenšas līdzināties apustuļiem, kas tautas priekšniekiem atbildēja:[4] Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši, un viņiem sevi jāstiprina vai nu ar šiem apbrīnojamajiem svētā Pāvila vārdiem:[5] Es nekaunos evaņģēlija, jo tas ir Dieva spēks katra ticīgā pestīšanai vai arī ar šiem, kas īpašā veidā pierāda patiesību, kuru mēs šeit paužam[6] sirdī ticam, lai panāktu attaisnošanu, bet ar muti apliecinām, lai panāktu pestīšanu.
II. – DIEVAM
Šie vārdi mums uzreiz liek apzināties kristīgās gudrības izcilību un cieņu un līdz ar to arī visu, ko esam parādā dievišķajai labestībai, kas ar dažādu Ticības patiesību, kā ar pakāpienu palīdzību mūs paceļ līdz visaugstākā un visiekārojamākā priekšmeta iepazīšanai.
Starp kristīgo filozofiju un pasaulīgo gudrību patiešām ir milzīga atšķirība. Lai gan pēdējā , vadoties tikai pēc dabiskās gaismas un izmantojot maņu uztvērumus un iespaidus, var pamazām pilnveidoties, tomēr kontemplēt ar Dievu saistītās neredzamās lietas, atzīt un saprast Dievu kā visa esošā cēloni un autoru, tai izdodas tikai ar liela darba un pūļu palīdzību. Pirmā turpretim tik ļoti palielina dabisko prāta izpratni, ka prāts var viegli pacelties līdz debesīm un tur, pateicoties dievišķajam spožumam, kas to apgaismo, vispirms apcerēt visas gaismas mūžīgo avotu un tad arī pārējās lietas, kas atrodas zem šī avota. Tad mēs patiesa prieka pilni[7] piedzīvojam, ka patiešām esam aicināti no tumsas Viņa brīnišķīgajā gaismā, kā saka apustuļu karalis, un ka[8] mūsu ticība mūsos rada neizsakāmu un apskaidrotu prieku.
Tāpēc ticīgie pamatoti apliecina vispirms ticību Dievam, kura Majestāte, saskaņā ar Jeremijas izteicienu[9], ir neizprotama, kurš mājo, kā saka apustulis[10], nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis un arī nevar redzēt; Dievam, kuru neviens cilvēks nevar redzēt, nemirstot, kā Viņš pats to sacīja Mozum. [11] Patiešām, lai mūsu dvēsele spētu pacelties pie Dieva, kas ir bezgalīgi pārāks par visām lietām, tai noteikti jābūt pilnīgi brīvai no maņu sajūtām. Bet tas dabiski nav iespējams šajā dzīvē.
Neraugoties uz to, Dievs nav sevi atstājis bez liecības, saka apustulis,[12] jo Viņš ir Tas, kas mums dara labu, kas sūta mums lietu no debesīm un dod auglīgus laukus, pildīdams mūs ar barību, bet mūsu sirdis ar prieku. Tādēļ filozofi nevarēja iedomāties Viņā neko nepilnīgu; viņi noraidīja kā Viņa necienīgu jebkuru ideju par ķermeni, neviendabību vai daļām. Viņi Dievā ir likuši visu labumu pilnību un uzlūkojuši Viņu kā neizsmeļamu un mūžīgu labestības un labdarības avotu, kas pāri visām radībām izlej to, ko , mēs tajās redzam kā skaistu un pilnīgu; Viņu ir saukuši par Gudro, patiesības Avotu un Draugu, par Taisnīgo, Augstāko Labdarītāju. Viņi Dievam ir devuši daudzus citus vārdus, kas iemieso augstāko un absolūto pilnību. Visbeidzot, Viņam tika piedēvēts bezgala liels, visu aptverošs spēks.
Bet šīs patiesības ir daudz pamatīgāk noteiktas un skaidrāk izteiktas mūsu Svētajos Rakstos, kā, piemēram, šajos pantos:[13] Dievs ir gars; vai:[14] Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs. – Viņa vaiga priekšā nav apslēpts neviens radījums [15] bet Viņa acīm viss ir kails un atklāts. - Dieva gudrības un zināšanas bagātību dziļums [16]. - Dievs ir Patiesība[17] - Es esmu Ceļš,[18] Patiesība un Dzīvība. - Tava labā roka [19] ir taisnības pilna. - Tu atver savu roku[20] ar labvēlību paēdini visus, kas dzīvo. - Kur gan aizietu tālu no Tava Gara? [21] Kur gan es bēgtu no Tava vaiga? Ja uzkāptu debesīs, Tu esi tur ; ja apmestos pie pazemes iemītniekiem, Tu esi klāt. Ja paņemtu es ausmas spārnu un mājotu pašā jūras galā : pat tur Tava roka pavadīs mani, un Tava labā roka turēs mani. Visbeidzot, pats Dievs mums saka: « Vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi ? » [22].
Tie ir patiesi lieli un brīnišķīgi priekšstati, ko paši filozofi, vērojot radīto pasauli, ir izveidojuši par Dieva būtību un kas tik ļoti saskan ar mūsu Svēto grāmatu mācību. Un tomēr, lai saprastu, cik ļoti mums pat šajā jautājumā bija nepieciešama atklāsme no augšienes, mums pietiks, ja atzīmēsim, ka Ticības izcilība ir ne tikai tajā, ka, kā jau esam teikuši, tā arī visnezinošākajiem un visvienkāršākajiem cilvēkiem ātri un viegļi dod tādas zināšanas, ko tikai ilgas studijas varētu darīt zināmas mācītajiem, bet arī tajā, ka zināšanas, ko tā mums sniedz par patiesību, ir daudz drošākas, skaidrākas un brīvākas no kļūdām, nekā tad, ja tās būtu cilvēka prāta spriedumu rezultāts. Tomēr visvairāk kristīgās filozofijas pārākumu mēs konstatējam izpratnē, ko tā mums sniedz par dievišķo būtību. Patiesi, vienkārša dabas vērošana nevar darīt Dievu zināmu ikvienam, turpretī Ticības gaisma vienmēr atklāj Viņu nekļūdīgā veidā tiem, kas tic.
Savukārt, viss, ko ticība mums māca par Dievu, ir ietverts ticības apliecinājuma pantos. Tur mēs atrodam Dievišķās Būtības vienotību un Triju Personu atšķirību. Turklāt mēs redzam, ka Dievs ir mūsu galīgais mērķis un ka tieši no Viņa mums ir jāgaida mūžīgā debesu laime, saskaņā ar svētā Pāvila vārdiem, ka[23] Dievs atalgo tos, kas Viņu meklē. Un jau ilgi pirms apustuļa pravietis Jesaja – tam, lai skaidri parādītu šīs svētlaimes lielumu un to, cik nespējīgs ir cilvēka prāts to izzināt pats no sevis - ir centies mums sacīt:[24] Kopš laiku sākuma cilvēki nav iedomājušies, nedz ausis dzirdējušas, nedz acis redzējušas, ka kāds cits Dievs , izņemot Tevi, Kungs, darītu tādas lietas tiem, kas uz Tevi paļaujas.
No tā, ko mēs tikko sacījām, mums ir jāapliecina, ka atzīstam, ka ir tikai viens Dievs, nevis vairāki. Mēs atzīstam, ka Dievs ir augstākā labestība un pati pilnība. Taču nav iespējams, ka vairāki tiktu apzīmēti kā absolūti pilnīgi. Jo tas, kuram pietrūkst kaut nedaudz, lai sasniegtu augstāko un absolūto, tādējādi ir nepilnīgs, un tādēļ nevar būt Dievs. Šī patiesība ir apstiprināta daudzās vietās Svētajos Rakstos. Piemēram, ir rakstīts:[25] Klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Dievs. Turklāt tas ir Tā Kunga priekšraksts:[26] Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Dievs caur pravieti Jesaju[27] mums bieži liek saprast, ka Viņš ir pirmais un pēdējais un ka nav cita Dieva, izņemot Viņu. Visbeidzot, arī svētais apustulis Pāvils ļoti skaidri apliecina[28], ka ir tikai viens Kungs, viena Ticība un viena Kristība.
Svētie Raksti dažkārt piešķir dieva vārdu radītām būtnēm. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem. Jo, kad tie dēvē praviešus un tiesnešus par «dieviem » , tas nenotiek tādā absurdā un bezdievīgā nozīmē kā pie pagāniem, kas sev ir uztaisījuši vairākas dievības, bet gan vienkārši, lai saskaņā ar šo ierasto runas veidu izteiktu vai nu kādu izcilu īpašību, vai kādu cildenu amatu, kuram Dievs viņus bija paaugstinājis. Tādēļ kristīgā Ticība tic un apliecina, ka ir tikai viens Dievs - pēc dabas, pēc esamības un pēc būtības. Tā ir Nīkajas koncila, kurš centās šo patiesību apstiprināt savā ticības apliecībā, definīcija. Tad, paceldamās vēl augstāk, šī pati kristīgā Ticība atzīst Dieva vienotību, vienlaicīgi pielūdzot Trejādību tās vienotībā un vienotību tās Trejādībā. Tas ir Noslēpums, ar kuru mums tagad ir jānodarbojas saskaņā ar nākamajiem Simbola vārdiem.
III. TĒVAM
Dievs tiek saukts par Tēvu vairāku iemeslu dēļ. Tāpēc vispirms būtu lietderīgi paskaidrot, kāda nozīme vārdam tēvs tiek īpašā veidā piešķirta tieši šajā vietā. Daži cilvēki - pat starp tiem, kuru tumsu Ticība nebija izgaismojusi - tomēr bija sapratuši, ka Dievs ir mūžīga substance, ka viss nāk no Viņa, ka Viņš savā Apredzībā pārvalda un saglabā visa pastāvošā stāvokli un kārtību. Un tā, redzot, ka ļaudis par « tēvu » sauc dzimtas radītāju, kurš to valda ar savu padomu un autoritāti, viņi deva Tēva vārdu arī Dievam, to atzīdami par visu lietu Radītāju un Valdnieku.
Arī paši Svētie Raksti lieto šo vārdu, kad, runājot par Dievu, piedēvē Viņam Radīšanu, augstāko Spēku un Apredzību, kas tik apbrīnojami pārvalda visumu. Mēs lasām: [29] Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un veidojis ? Un arī: [30] Vai mums visiem nav viens tēvs ? Vai mūs visus nav viens Dievs radījis ?
Bet tieši Jaunās Derības grāmatās Viņš daudz biežāk un daudz īpašākā veidā tiek saukts par Kristiešu Tēvu, jo viņi nav saņēmuši verdzības garu, lai atkal bītos, bet gan pieņemtā bērna garu, ar kuru mēs saucam: Abba! Tēvs! [31] Jo Tēvs mums ir dāvājis tik lielu mīlestību, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni. [32] Ja esam bērni, tad arī mantinieki un līdzmantinieki ar Kristu [33], kas ir pirmdzimtais starp daudziem brāļiem [34] un kas nekaunējās mūs saukt par saviem brāļiem [35].
Tādējādi neatkarīgi no tā, vai mēs aplūkojam Dievu vispārīgi - saistībā ar radīšanu un Apredzību - vai arī īpaši pievēršamies kristiešu garīgajai adopcijai (kura ir Viņa veikums), ticīgie pamatoti atzīst Viņu par savu Tēvu.
Taču papildus šiem tikko sniegtajiem paskaidrojumiem, garīgais gans neaizmirsīs brīdināt ticīgos, ka, dzirdot izrunājam Tēva vārdu, viņiem ir jāpaceļ savas dvēseles pretī vēl cēlākiem noslēpumiem. Patiesi, visā, kas šajā nepieejamajā gaismā [36], kurā Dievs mājo, ir visnoslēptākais un visnepieejamākais, ko cilvēka saprāts un intelekts nevarētu nedz sasniegt, nedz pat nojaust, - visā tajā dievišķie vārdi sāk mums dot ieskatu caur Tēva vārdu.
Šis vārds mums norāda, ka dievišķajā Būtībā mums jāatzīst nevis viena Persona, bet vairākas patiesi atšķirīgas Personas. Patiesi, vienā un tajā pašā dievišķībā ir trīs Personas: Tēva Persona, kura nav dzimusi no neviena cita; Dēla Persona, kura pirms mūžības ir dzimusi no Tēva; Svētā Gara Persona, kura mūžam iziet no Tēva un Dēla. Tēvs ir pirmā Persona dievišķās dabas vienotībā, un kopā ar savu vienīgo Dēlu un Svēto Garu Viņš veido vienu Dievu, vienu Kungu [37] - nevis vienu Personu, bet vienu dabu trijās Personās. Un nav pieļaujams domāt, ka starp šīm Personām būtu kaut vismazākā citādība, vismazākā nevienlīdzība: visas atšķirības, ko starp tām var iedomāties, izriet no attiecīgajām viņu īpašībām. Tēvs nav dzemdināts; Dēls ir Tēva dzemdināts; Svētais Gars iziet no abiem. Tādēļ mēs atzīstam vienu un to pašu dabu, vienu un to pašu substanci visām trim Personām, [38] tomēr tādā veidā, ka savā ticības apliecinājumā attiecībā uz patieso un mūžīgo Dievu mēs ar visu iespējamo dievbijību un cieņu pielūdzam atšķirību Personās, vienotību Substancē un vienlīdzību Trīsvienībā.
Tāpēc, kad mēs sakām, ka Tēvs ir pirmā Persona, mēs nedrīkstam domāt, ka gribam Trīsvienībā iedomāties kādu, kas būtu pirmais vai pēdējais, lielākais vai mazākais. Dievs pasargā, ka šāda bezdievība jebkad ienāktu Ticīgo prātos, jo kristīgā Reliģija pasludina vienu un to pašu mūžību, vienu un to pašu godību un majestātiskumu trijās Personās. Bet, tā kā Tēvs ir cēlonis bez cēloņa, mēs visā patiesībā un bez jebkādām šaubām apgalvojam, ka Viņš ir pirmā Persona; un, tā kā Viņš no pārējām Personām atšķiras tikai ar Tēva īpašību, tad arī Viņam viņam pienācās dzemdināt Dēlu pirms visiem mūžiem. Tādēļ, lai mēs vienlaikus atcerētos, ka Dievs ir bijis vienmēr un ka Viņš vienmēr ir bijis Tēvs, mēs šajā Ticības apliecinājumā apvienojam gan Dieva vārdu, gan Tēva vārdu.
Bet, tā kā nav nekā bīstamāka par mēģinājumu iedziļināties tik augstās un smalkās patiesībās, kā arī nav nekā smagāka par kļūdām, kas var rasties, vēloties tās izteikt, gans rūpēsies, lai ticīgie mācītos, ka viņiem ir precīzi jāatceras vārdi Būtība un Persona, kas ir kā veltīti šī Noslēpuma pareizai izteikšanai, un neaizmirstu, ka vienotība ir Būtībā un atšķirība ir Personās. Turklāt šajā lietā mums ir jāizvairās no smalkas un ziņkārīgas izpētes, saskaņā ar šo vārdu: [39] kas vēlēsies izpētīt dievišķo majestāti, to nospiedīs tās godības spožums. Mums pietiek ar to, ka ar Ticības palīdzību droši zinām, ka pats Dievs mums ir mācījis šo patiesību (jo neticēt Viņa vēstījumiem būtu izcila muļķība un ārkārtēja nelaime). Ejiet, sacīja mūsu Kungs Jēzus Kristus saviem apustuļiem, [40] un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. - Un arī svētais apustulis Jānis mums saka:[41] Trīs ir, kas dod liecību: Tēvs, Vārds un Gars ; un šie trīs ir viens.
Tad, lai tas, kas ar Dieva žēlastību tic šīm patiesībām, neatlaidīgi lūdzas un lai karsti lūdz Dievu Tēvu, kas ir visu radījis no nekā, [42] kas visas lietas izrīko mūsu laimei, [43] kas mums ir devis varu kļūt par Viņa bērniem, kas cilvēka prātam ir atklājis Svētās Trīsvienības noslēpumu - jā, lai viņš nemitīgi lūdz žēlastību kādu dienu tikt ielaistam mūžīgajos mājokļos, lai tur kontemplētu neizsakāmo Tēva auglību, kurš, vērodams un pazīdams pats Sevi, dzemdina sev līdzīgu un sev vienlīdzīgu Dēlu; tur apcerētu arī šo mūžīgo un neiznīkstošo labumu, ar kuru mīlestības gars, kas ir Svētais Gars, pilnīgi vienlīdzīga Tēva un Dēla mīlestība, kas izriet no abiem, savieno vienmēr un kopā To, kas dzemdina, un To, kas tiek dzemdināts; lai visbeidzot tur redzētu būtības vienotību dievišķajā Trīsvienībā un pilnīgu atšķirību Trijās Personās.
IV. - VISVARENAJAM
Svētie Raksti parasti lieto dažādus vārdus, lai izteiktu Dieva bezgalīgo varenību un suverēno Majestāti, un ar to mums parādītu, ar kādu ticību un dievbijību mums vajadzētu godāt šo trīskārt svēto vārdu. Taču vispirms Ganam būs jāmāca, ka no visām pilnību izsakošām īpašībām Dievam visbiežāk piedēvētā ir Visvarenība. Runājot par Sevi, Dievs saka: [44] Es esmu tas visuvarenais Dievs. Un Jēkabs, sūtīdams savus dēlus pie Jāzepa, sacīja šādu lūgšanu: [45] Un tas Visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību! Apokalipsē ir rakstīts: [46] Visvarenais Kungs Dievs, kas bija, kas ir un kas nāks. Citur: [47] Visvarenā Dieva lielajā dienā. Citviet vairāki vārdi tiek lietoti, lai apzīmētu vienu un to pašu. Piemēram: [48] Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama [49] Vai tad tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? –[50] Tu vari, Kungs, darīt, ko vien vēlies. Un vēl vairāki citi apzīmējumi, kas dažādos veidos ir vārda Visvarenais sinonīmi.
Ar to mēs saprotam, ka nav nekā, ko prāts varētu iedomāties vai iztēle iztēloties, un ko Dievs nevarētu izdarīt. Jo Viņš var ne tikai veikt visus brīnumus, kas, lai arī cik lieli tie nebūtu, tomēr absolūtā veidā nav ārpus mūsu izpratnes, - kā, piemēram, likt visam atgriezties nebūtībā vai vienā mirklī no nekā radīt vairākas citas pasaules - bet Viņa Spēks attiecas arī uz daudzām citām lietām, kas ir daudz augstākas par tām, ko cilvēka saprāts un intelekts var nojaust.
Tomēr, arī būdams Visvarens, Dievs nevar melot, maldināt, tikt maldināts, grēkot, izzust vai arī kaut ko nezināt. Šādas lietas sastopamas tikai būtnēs, kuru rīcība ir nepilnīga. Un tieši tāpēc, ka Dieva darbība vienmēr ir bezgalīgi pilnīga, mēs sakām, ka Viņš tās nevar darīt. Patiesībā šādas spējas ir vājuma, nevis Viņam piemītošās suverēnās un neierobežotās varas rezultāts. Tādēļ mēs ticam, ka Dievs ir visvarens, taču, domājot par Viņu, mēs rūpīgi cenšamies atmest to, kas nav saskaņā ar Viņa dabas augstāko pilnību un tai neatbilst.
Bet lai Gans labi izskaidro, ka saprātīgu iemeslu dēļ Simbolā tiek izlaistas pārējās Dieva īpašības un mūsu ticībai piedāvāta tikai Viņa Visvarenība. Patiešām, tiklīdz mēs atzīstam Viņu par Visvarenu, mēs tādējādi atzīstam, ka Viņš zina visu un ka viss ir pakļauts Viņa valdīšanai un gribai. Turklāt, ja mēs stingri ticam, ka Viņš var darīt visu, tad mums ir noteikti jāatzīst Viņa pārējās pilnības, bez kurām mums nebūtu iespējams iedomāties Viņa suverēno varu.
Visbeidzot, nekas nespēj stiprināt mūsu ticību un cerību vairāk, kā dziļi mūsu dvēselēs iesakņojusies pārliecība, ka Dievam nav nekā neiespējama. Jo visu, kas pēc tam tiks piedāvāts mūsu ticībai - gan vislielākās un nesaprotamākās lietas, gan arī tās, kas ir visaugstāk paceltas virs parastajiem dabas likumiem - mūsu saprāts atzīs viegli un bez jebkādām šaubām, tiklīdz tam radīsies priekšstats par dievišķo visvarenību. Vēl vairāk: jo brīnumainākas lietas pasludinās dievišķie vārdi, jo vairāk mēs jutīsimies noskaņoti un dedzīgi tās pieņemt; un, kas attiecas uz labumiem, uz kuriem varam cerēt: mūsu paļāvību nekad neizbiedēs mūsu vēlmēm apsolītā priekšmeta lielums. Gluži otrādi, bieži atgādinot sev, ka Visvarenajam Dievam nav nekā neiespējama, mēs redzēsim, ka mūsu vēlmes un cerības pieaug.
Šai Ticībai ir mūs jāuztur un jāstiprina īpaši tad, kad mums ir jāveic kāds grūts darbs (sava veida brīnums), tuvākā labumam un vajadzībām, vai arī tad, kad ar lūgšanu vēlamies iegūt kādu īpašu Dieva žēlastību. Mūsu Kungs pats gribēja mums iemācīt pirmo no šiem pienākumiem, kad, pārmetot saviem apustuļiem viņu neticību, Viņš tiem sacīja: [51] Ja jums Ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Un apustulis Jēkabs mums atgādina par otro [no pienākumiem]: [52] Bet, lai [viņš] lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, tas līdzīgs jūras vilnim, ko vējš dzenā un mētā. Lai tāds cilvēks nedomā kaut ko no Kunga saņemt.
Turklāt arī citos aspektos šī Ticība mums ir ļoti noderīga un izdevīga. Pirmkārt, tā mūs apbrīnojami un visās lietās sagatavo pieticībai un dvēseles pazemībai, saskaņā ar apustuļu vadoņa vārdiem:[53] Pazemojieties zem varenās Dieva rokas. Turklāt tā māca mūs nebaidīties [54] tur, kur nav no kā baidīties, un bīties vienīgi Dieva [55], kas savā varā tur mūs un visu, kas ir mūsu [56]. Un vai mūsu Pestītājs pats nav teicis: [57] Es jums rādīšu, no kā jums jābaidās: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas iemest ellē. Visbeidzot, šī pati Ticība mums palīdz atcerēties un ar pateicību svinēt Dieva neizmērojamo labdarību. Jo pretējā gadījumā cilvēks varētu ticēt Dieva visvarenībai un tajā pašā laikā būt pietiekami nepateicīgs, lai bieži neiesauktos: [58] Varenais lielas lietas manī darījis!
Turklāt, ja šajā artikulā mēs saucam Tēvu par "Visvareno", nevienam nevajadzētu iedomāties - jo tā būtu kļūda-, ka mēs piedēvējam šo vārdu tikai Viņam vienīgajam un atsakāmies piešķirt to vienlīdzīgi arī Dēlam un Svētajam Garam. Jo tāpat kā mēs sakām, ka Tēvs ir Dievs, ka Dēls ir Dievs, ka Svētais Gars ir Dievs, tomēr nesakot, ka ir trīs dievi, bet patiesi apliecinot, ka ir tikai viens Dievs, tāpat arī, kad mēs sakām, ka Tēvs ir Visvarens, ka Dēls ir Visvarens, ka Svētais Gars ir Visvarens, mēs neatzīstam trīs visvarenos, bet tikai vienu. Šo īpašību mēs īpašā veidā piedēvējam Tēvam tāpēc, ka Viņš ir visa, kas eksistē, avots; tāpat kā par Dēlu mēs sakām, ka Viņš ir Gudrība, jo Viņš ir Tēva mūžīgais Vārds, un par Svēto Garu - ka Viņam piemīt labestība, jo Viņš ir Tēva un Dēla mīlestība. Un tomēr šīs un visas citas līdzīgās īpašības saskaņā ar katoļu ticības mācību var vienlīdz attiecināt uz visām trim dievišķajām Personām.
V. - DEBESU UN ZEMES RADĪTĀJAM
Tālāk izklāstītās tēzes par visu lietu radīšanu ļaus mums saprast, cik svarīgi bija vispirms sniegt ticīgajiem priekšstatu par Visvarenā Dieva esamību. Jo mazāk šaubāmies par Radītāja bezgalīgo spēku, jo vieglāk ir pieņemt tik brīnumainu darbu. Patiesi, Dievs pasauli neveidoja no jau esošas matērijas; Viņš to radīja no nekā. Un ne jau aiz nepieciešamības vai tāpēc, ka būtu bijis spiests, bet pēc savas izvēles un aiz brīvas gribas. Vienīgais motīvs, kas Viņam lika veikt radīšanas darbu, bija Viņa labestība, kuru Viņš vēlējās izliet uz radītajām būtnēm. Jo Dievam, kas ir pilnīgi laimīgs sevī un sevis dēļ, neviens un nekas nav vajadzīgi - kā to Dāvids pasludina ar šādiem vārdiem: [59] Es sacīju savam Kungam: Tu esi mans Dievs, un Tev nav vajadzīgs mans īpašums. Un tāpat kā Viņš, darīdams visu, ko Viņš gribēja [60], nepakļāvās nekam citam kā vien savai labestībai, tā arī, veidojot visumu, Viņš neņēma nekādu paraugu vai ieceri, kas jau nebūtu bijusi Viņā pašā. Viņa bezgalīgajam prātam piemīt visu lietu parauga ideja. Un tieši apsverot sevī šo paraugu, to, tā sacīt, reproducējot, visizcilākais Meistars ar Viņam piemītošo augstāko Gudrību un Spēku iesākumā radīja esošo lietu kopumu. Viņš teica, un viss tapa, Viņš pavēlēja, un viss tika radīts[61].
Ar šiem vārdiem "debesis un zeme" ir domāts viss, kas ir debesīs un uz zemes. Jo Dievs ne tikai izveidoja debesis, par kurām pravietis saka, ka tās ir Viņa roku darbs [62], bet arī tās izrotāja ar saules, mēness un visu pārējo zvaigžņu spožumu, lai tās kalpotu par zīmēm gadalaiku, dienu un gadu noteikšanai[63]. Viņš arī piešķīra visiem debess ķermeņiem tik nemainīgu un regulāru virzību, ka neredzam neko ātrāku vai regulārāku par šo kustību.
Dievs radīja arī tīrus garus un neskaitāmus eņģeļus, lai tie būtu Viņa kalpi un sūtņi. Viņš rotāja un bagātināja tos ar savas žēlastības un spēka dāvanām. Kad Svētie Raksti stāsta, ka velns nav palicis patiesībā [64], tie skaidri norāda, ka viņš un citi atkritušie eņģeļi bija saņēmuši žēlastību jau no savas pastāvēšanas sākuma. Svētais Augustīns to skaidri apliecina: [65] Dievs, saka viņš, radīja eņģeļus ar taisnu gribu, tas ir, ar šķīstu mīlestību, kas tos savienoja ar Dievu, Viņš veidoja gan viņu dabu, gan pievienoja tai žēlastību kā dāvanu. No tā mums jāsecina, ka svētie eņģeļi nekad nav zaudējuši šo taisno gribu, tas ir, Dieva mīlestību. Kas attiecas uz viņu zināšanām, šeit ir mūsu Svēto grāmatu liecība: [66] Manam kungam ir Dieva eņģeļa gudrība un viņš zina visu uz zemes. Lai izteiktu viņu spēku, svētais ķēniņš Dāvids mums saka: [67] Jūs, varenie spēkā, kas izpildāt Viņa pavēles. Svētie Raksti tos bieži sauc par Kunga spēku un armiju.
Bet, lai gan viņi visi bija saņēmuši šīs debesu dāvanas, kas bija viņu gods, daži no viņiem tika izraidīti no savām cildenajām mājvietām, par to, ka bija atstājuši savu Tēvu un Radītāju; un tika ieslodzīti ļoti tumšā cietumā zemes vidienē, kur viņi cieš mūžīgo sodu, kas tiem pienākas par viņu lepnību. Tas lika apustuļu vadonim sacīt: [68] Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet, elles tumsības saitēm saistītus, nogrūda bezdibenī ciešanās, lai glabātu viņus tiesai.
Arī zemi Dievs ir darījis stingru uz tās pamatiem un ar savu vārdu noteicis tās vietu pasaules vidū. Viņš pacēla kalnus un izraka ielejas, un, lai ūdeņu spēks nevarētu to appludināt, Viņš norobežoja jūru, lai tai neļautu nogremdēt zemi. Tad Viņš to ietērpa un izrotāja ar visādu veidu kokiem, augiem un puķēm un dažādu sugu dzīvniekiem lika to apdzīvot, kā Viņš jau bija darījis ar jūru un gaisu.
Visbeidzot, Viņš no zemes māliem izveidoja cilvēka ķermeni un, pateicoties Savai labestībai, piešķīra viņam nemirstības dāvanu, kā arī dāvanu tikt pasargātam no ciešanām – šīs abas dāvanas, kas nepiederēja pie cilvēka dabas būtības. Kas attiecas uz dvēseli, [69] Viņš to radīja pēc sava tēla un līdzības, apveltīja ar brīvu gribu un tik labi izkārtoja visas sirds jūtas un vēlmes, ka tās vienmēr bija pakļautas saprāta varai. Tam visam Viņš pievienoja apbrīnojamo sākotnējā taisnīguma dāvanu, un visbeidzot Viņš pakļāva cilvēkam visus dzīvniekus. Lai pamācītu ticīgos šajās patiesībās, Ganam atliek tikai ielūkoties Radīšanas grāmatas svētajā stāstā.
Tātad ar vārdiem "debess un zemes radīšana" ir jāsaprot visu lietu radīšana. To jau pravietis Dāvids bija teicis šajos dažos vārdos: [70] Tava ir debess un Tava ir zeme. Tu dibināji zemju loku un visu, kas to piepilda. Bet Nīkajas koncila tēvi to izteica vēl lakoniskāk, pievienojot simbolam šos vienkāršos vārdus: redzamo un neredzamo. Un patiešām viss, kas ir ietverts lietu kopumā, viss, ko mēs atzīstam par Dieva darbu, var vai nu tikt uztverts ar maņām, un mēs to saucam par redzamu, vai arī to var saskatīt tikai intelekts un saprāts, un tad mēs to saucam par neredzamu.
VI. – APREDZĪBA
Taču, atzīstot, ka Dievs ir visu lietu Autors un Radītājs, neuzskatīsim, ka Viņa reiz paveiktais un pabeigtais darbs varētu turpināt pastāvēt bez Viņa bezgalīgā Spēka. Tāpat kā, lai sāktu eksistēt, visam bija nepieciešams Radītāja augstākais Spēks, Gudrība un Labestība, tāpat ir nepieciešams , lai Apredzība darbojas it visā, kas ir radīts. Ja Viņš nesaglabātu Savu darbu ar to pašu spēku, ar kādu Viņš to izveidoja sākumā, tas nekavējoties atgrieztos nebūtībā. Svētie Raksti to nepārprotami pasludina, kad saka Dievam: [71] Kā gan kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to nebūtu vēlējies? Un kā saglabātos tas, kas nav Tevis aicināts?
Ar savu Apredzību Dievs ne tikai uztur un pārvalda visu radību, bet Viņš ir tas, kas patiesībā piešķir kustību un darbību visam, kas kustas un darbojas, turklāt tādā veidā, ka Viņš paredz sekundāro cēloņu ietekmi, tos tajā pat laikā netraucējot. Tā ir apslēpta ietekme, kas attiecas uz visu, un, kā saka Gudrais,[72] tās spēks sniedzas no viena gala līdz otram un valda pār pasauli ar atbilstošu labestību. Tādēļ apustulis, sludinādams atēniešiem par Dievu, kuru viņi pielūdza, Viņu nepazīstot, sacīja: [73] Viņš nav tālu no mums katra; Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam.
Par šo pirmo artikulu mēs esam pateikuši pietiekami daudz. Tomēr mums atliek piebilst, ka radīšanas darbs ir kopīgs visām trim Svētās un nedalāmās Trīsvienības Personām. Jo, ja saskaņā ar apustuļu ticības apliecības mācību mēs zinām un sludinām, ka Tēvs ir debess un zemes Radītājs, tad, no otras puses, par Dēlu mēs lasām Svētajos Rakstos: [74] no Viņa viss radies; un par Svēto Garu: [75] Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un atkal [76]: Kunga vārds radīja debesis un Viņa mutes dvaša visu viņu pulku.
- 2 Kor 4, 6 un 3.
- Rom 3, 4.
- Ps 115, 10 (Psalmu numerācija pēc Septuagintas)
- Apd 4, 20.
- Rom 1, 16.
- Rom 10, 10.
- 1 Pēt 2, 9.
- 1 Pēt 1, 8.
- Jer 32, 19.
- 1 Tim 6, 16.
- Izc 33, 20.
- Apd 14, 16.
- Jņ 4, 24.
- Mt 5, 48.
- Ebr 4, 13.
- Rom 11, 33.
- Rom 3, 4.
- Jņ 14, 6.
- Ps 47, 11.
- Ps 144, 16.
- Ps 138, 7, 8, 9.
- Jer 23, 24.
- Ebr 11, 6.
- Is 64, 4.
- At 6, 4.
- Izc 20, 3. 28.
- Is 44, 6.
- Efez 4, 5
- At 32, 6.
- Mal 2, 10.
- Rom 8, 15.
- 1 Jņ 3, 1.
- Rom 8, 17.
- Rom 8, 29.
- Ebr 2, 11.
- 1 Tim 6, 16.
- Simbols Quicumque (Sv. Atanāzija simbols).
- Simbols Quicumque (Sv. Atanāzija simbols).
- Sak 25, 27 (tulkojums pēc Vulgātas – tulk.piez.)
- Mat 28, 19.
- 1 Jņ 5,7.
- Gudr 8, 1.
- Jņ 1,12
- Rad 17, 1.
- Rad 43, 14.
- Atkl 4, 8.
- Atkl 16, 14.
- Lk 1, 37.
- Sk 11, 23.
- Gudr 12,18
- Mt 17, 19.
- Jēk 1, 6, 7.
- 1 Pēt 5, 6.
- Ps 52, 6.
- Ps 32, 8.
- Gudr 7, 16.
- Lk 12, 5.
- Lk 1, 49.
- Ps 15, 2.
- Ps 113, 3.
- Ps 148, 5.
- Ps 8, 4.
- Rad 1, 14.
- Jņ 8, 44.
- Civitas Dei 12. gr. 9. nodaļa.
- 2 Ķēn 14, 20.
- Ps 102, 21.
- 2 Pēt , 2, 4.
- Rad 1, 26.
- Ps 88, 12.
- Gudr 11, 26.
- Gudr 8, 1.
- Apd 17, 27, 28.
- Jņ 1, 3.
- Rad 1,2.
- Ps 32, 6.
Create Your Own Website With Webador