Ticībā šim pantam un tā apliecinājumā cilvēku dzimums rod lielas un brīnišķīgas dāvanas. To mums pierāda svētā apustuļa Jāņa vārdi: [1] Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā. Un pats mūsu Kungs Jēzus Kristus ir parūpējies mums sniegt vēl vienu pierādījumu, kad Viņš tik pārsteidzošā veidā pasludināja apustuļu valdnieka laimi: [2] Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs. Šis ir mūsu pestīšanas un izpirkšanas visstiprākais pamats.
I.- IEDZIMTAIS GRĒKS
Lai labāk novērtētu brīnišķīgos augļus, ko mēs gūstam no šī artikula, mums jāatceras, cik nožēlojamā veidā mūsu pirmie vecāki pazaudēja savu Dieva doto, laimīgo stāvokli. Tādēļ mācītājam būtu jācenšas izskaidrot ticīgajiem mūsu bēdu un nelaimju kopīgo cēloni. Tiklīdz Ādams, nepaklausīdams Dievam, bija pārkāpis priekšrakstu: [3] No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tajā dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi, tā uzreiz viņš krita baismīgā nelaimē, kuras dēļ viņš zaudēja radīšanas brīdī doto svētumu un taisnību, un kļuva pakļauts daudziem citiem ļaunumiem, kurus Svētais Tridentas koncils ir sīki uzskaitījis [4]. No otras puses, nedrīkst arī aizmirst, ka šis grēks un tā sods nebeidzās ar Ādamu: viņš bija kā to avots un sākums, kurš tos tieši nodod visiem saviem pēcnācējiem.
Turklāt, nekas - nedz cilvēku, nedz eņģeļu spēki - vairs nevarēja piecelt un atjaunot agrākajā stāvoklī tik dziļi kritušo cilvēku dzimumu. Pret viņa nelaimēm un sabrukumu nebija cita līdzekļa kā vien pats Dieva Dēls ar Savu bezgalīgo spēku. Viņš vienīgais, uzņemdamies mūsu miesas vājumu, varēja iznīcināt grēka bezgalīgo ļaunumu un savās asinīs mūs samierināt ar Dievu.
Bet ticība šim Izpirkšanas noslēpumam un tā apliecināšana ir - un vienmēr ir bijusi - tik ļoti nepieciešama cilvēku vešanai uz pestīšanu, ka Dievs vēlējās atklāt šo noslēpumu jau pašā iesākumā: vispārējās notiesāšanas laikā, kas sekoja uzreiz pēc grēka, Viņš lika atspīdēt Pestīšanas cerībai šajos vārdos, ar kuriem Viņš velnam pareģoja, ka caur cilvēka atbrīvošanu, velns tiks pazudināts. [5] Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.
Vēlākos laikos Dievs bieži apstiprināja šo apsolījumu un savus plānus darīja zināmus acīmredzamākā veidā, izrādīdams īpašu labvēlību dažiem cilvēkiem. Ābrahāms bija viens no patriarhiem, kas vairākas reizes saņēma no Dieva atklāsmi par šo noslēpumu. Taču visskaidrāk viņš iepazina Dievu tad, kad aiz paklausības gatavojās upurēt savu dēlu Īzāku. Jo Dievs viņam sacīja: [6] tāpēc ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji ieņems tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis manai balsij. No šiem vārdiem varēja skaidri secināt, ka viens no Ābrahāma pēcnācējiem kādu dienu atbrīvos cilvēci no baisās sātana tirānijas un nesīs tai pestīšanu. Šis pravietotais Glābējs varēja būt tikai Dieva Dēls, kurš kā cilvēks nāca no Ābrahāma cilts. Lai šis apsolījums netiktu aizmirsts, pēc neliela laika Kungs vēlreiz noslēdza to pašu derību ar Jēkabu, Ābrahāma mazdēlu. Šis patriarhs sapnī redzēja kāpnes, kuru sākums bija uz zemes, bet nobeigums sniedzās debesīs, un pa kurām Dieva eņģeļi kāpa augšup un lejup [7]. Un pats Dievs, atbalstījies uz kāpnēm, sacīja viņam: [8] Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes putekļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.
Pēc tam Dievs turpināja atgādināt par savu apsolījumu un mudināt uz Glābēja gaidīšanu ne tikai Ābrahāma pēcnācējus, bet arī daudzus citus cilvēkus. Tiklīdz jūdu valdība un tās reliģija bija labi nostiprinājusies, tauta vēl labāk iepazina šo apsolījumu. Tos labumus, kurus Jēzum Kristum, mūsu Glābējam un Pestītājam vajadzēja mums atnest, attēloja gan ar mēmu priekšmetu palīdzību, gan caur dzīvu cilvēku pravietojumiem. Pravieši, kuru prātus apgaismoja debesu gaisma, cilvēkiem pasludināja Dieva Dēla dzimšanu, Viņa apbrīnojamos darbus (kurus Viņš paveica savas cilvēciskās dzīves laikā), Viņa mācību, Viņa tikumus, Viņa dzīvi, Viņa nāvi, Viņa augšāmcelšanos un visus citus noslēpumus. Viņi skaidri runāja par visām šīm lietām, it kā tās būtu bijušas viņu acu priekšā. Tādējādi, izdzēšot laiku, kas šķir pagātni un nākotni, mēs apvienojam praviešu pravietojumus un apustuļu sludināšanu, seno patriarhu un mūsu pašu ticību.
Bet ir pienācis laiks izskaidrot katru no šī otrā panta vārdiem.
II. – JĒZUM KRISTUM
Jēzus ir vārds tam, kurš reizē ir gan Dievs, gan cilvēks. Šis vārds nozīmē Glābējs, un tas netika Viņam dots nejauši vai pēc cilvēku sprieduma vai gribas, bet pēc paša Dieva pavēles un nodoma.
Eņģelis Gabriēls, pasludinot Marijai, ka viņa kļūs par Viņa Māti, bija teicis: [9] Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu un nosauksi viņu vārdā Jēzus. Vēlāk tas pats eņģelis Jāzepam, Vissvētākās Jaunavas vīram, ne tikai uzlika par pienākumu dot Bērnam šo vārdu, bet arī viņam paskaidroja, kādēļ Viņš tā ir jānosauc: [10] "Jāzep, Dāvida dēls," viņš viņam sacīja, "nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo tas, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.
Ir tiesa, ka arī vairākiem citiem mūsu Svēto Rakstu varoņiem ir bijis šāds vārds. Tāds bija Jozua, Nūna dēls, kurš stājās Mozus vietā un kurš baudīja savam priekštecim liegto privilēģiju ievest apsolītajā zemē tautu, kuru Mozus bija izvedis no Ēģiptes verdzības. Tāds bija arī Jēzus, augstais priesteris, Josedeha dēls.
Bet vai Jēzus vārds nav bezgalīgi piemērotāks mūsu Glābējam? Tam, kurš dāvāja gaismu, brīvību un pestīšanu ne vienai tautai vien, bet visiem cilvēkiem visos laikos ; kurš ne tikai atbrīvoja tos no Ēģiptes un Bābeles bada un kundzības, bet arī izvilka tos no nāves ēnas, kurā tie bija sēdējuši; tam, kurš salauza tik ļoti smagās grēka un dēmona važas; tam, kurš, izcīnījis tiesības uz debesu valstības mantojumu, atdeva tās cilvēkiem un tos samierināja ar Dievu Tēvu. Citas Jēzus vārdā sauktās personas bija tikai priekštēls mūsu Kungam Jēzum Kristum, kurš apveltīja cilvēci ar visām nupat minētajām svētībām. Turklāt visi pārējie vārdi, par kuriem pravieši pravietoja, ka Dievs tajos nosauks savu Dēlu, ir ietverti vienīgajā Jēzus vārdā. Jo katrs no tiem izsaka tikai vienu Viņa mums dotās pestīšanas aspektu, savukārt Jēzus vārds viens pats izsaka visu cilvēces Pestīšanu un tās augļus.
Jēzus vārdam tika pievienots vārds Kristus, kas nozīmē « svaidītais » . Tas ir gan goda nosaukums, gan vārds, kas apzīmē funkciju. Tas nav īpašvārds, jo ir kopīgs daudziem cilvēkiem. Senos laikos mūsu senči sauca par kristiem priesterus un ķēniņus, jo viņu amata cieņas dēļ Dievs bija noteicis, ka viņiem ir jāsaņem svētais svaidījums. Tieši priesteri bija tie, kam ar neatlaidīgām lūgšanām vajadzēja uzticēt ļaudis Dievam; tieši viņi bija tie, kas pienesa Viņam upurus un ar saviem aizlūgumiem remdēja Viņa dusmas. Ķēniņi savukārt ir atbildīgi par tautas pārvaldīšanu; viņu pienākums ir nodrošināt likumu ievērošanu, aizsargāt nevainīgo dzīvību un sodīt vainīgo pārdrošību. Un, tā kā katra no šīm kalpošanām šeit virs zemes šķiet pārstāvam Visaugstā majestāti, tiem, kas tika izvēlēti, lai kļūtu par priesteriem vai ķēniņiem, bija jābūt svaidītiem ar svēto eļļu. Tāpat bija ierasts šo svaidījumu piešķirt praviešiem - patiesajiem nemirstīgā Dieva tulkiem un vēstnešiem, kuru uzdevums bija atklāt mums debesu noslēpumus un ar dziedinošu norādījumu un nākotnes pareģojumu palīdzību mudināt mūs mainīt savus tikumus.
Jēzus Kristus, mūsu Glābējs, atnākdams pasaulē, uzņēmās visus trīs amatus, visas trīs funkcijas - Pravieša, Priestera un Ķēniņa. Tāpēc Viņš saņēma Kristus vārdu un šīm trim kalpošanām atbilstošo svaidījumu. Turklāt šo svaidījumu Viņš saņēma nevis no cilvēku rokām, bet gan ar paša debesu Tēva spēku ; nevis šīszemes eļļas svaidījumu, bet gan tīri garīgas eļļas svaidījumu : tas nozīmē, ka Svētā Gara žēlastība, dāvanas un pilnība tika izlietas Viņa vissvētākajā dvēselē tādā pārpilnībā, ka neviena cita radība nekad nespēs tās saņemt tik lielā mērā. To ļoti labi izsaka pravietis, kad, vēršoties pie paša Pestītāja, saka Viņam: [11] Tu mīli taisnību un nīsti netaisnību ; tāpēc tevi svaidīja Dievs, tavs Dievs, ar līksmības eļļu, vairāk nekā tavus biedrus. Vēl skaidrāk to mums parāda Isaja vārdos, ko viņš liek Glābēja mutē: [12] Dieva tā Kunga Gars ir nolaidies uz Mani, jo tas Kungs Mani ir svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti.
Tātad Jēzus Kristus bija augstākais pravietis un Skolotājs, kas mācīja mums Dieva gribu un kura mācība darīja Viņa Debesu Tēvu zināmu pasaulei. Šis pravieša vārds Viņam taisnīgi un patiesīgi pienākas jo vairāk tāpēc, ka visi tie, kam, tāpat kā Viņam, bija tas gods nēsāt šo vārdu, bija tikai Viņa īpaši sūtīti mācekļi, lai pasludinātu šī lielā, cilvēci glābt nākušā Pravieša, ierašanos.
Kristus bija arī priesteris, taču ne pēc vecās Bauslības Levija cilts priesteru kārtas, bet kā Dāvids dziedāja: [13] Tu esi priesteris mūžam no Melhisedeka kārtas. Svētais Pāvils vēstulē Ebrejiem skaidro šos vārdus ar vislielāko rūpību [14].
Visbeidzot, Jēzū Kristū mēs atpazīstam Ķēniņu - ne tikai kā Dievu, bet arī kā mūsu pašu dabā ietērptu cilvēku. Vai ne par Viņu eņģelis sacīja: [15] Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi un Viņa valstībai nebūs gala? Šī valdīšana ir garīga un mūžīga. Tā sākas virs zemes un piepildās debesīs. Un var teikt, ka visus tos pienākumus, ko Viņam uzliek karaliskā vara, Jēzus Kristus apbrīnojamā veidā pilda attiecībā uz savu Baznīcu. Viņš to pārvalda, Viņš to pasargā no ienaidnieku uzbrukumiem un lamatām; Viņš tai nodod ne tikai svētumu un taisnīgumu, bet arī spēku un līdzekļus tās pastāvēšanai. Un, lai gan visi cilvēki - gan labie, gan ļaunie - ir vienlīdz iekļauti šajā Valstībā, un lai gan visi bez izņēmuma ir likumīgi Viņa padotie un Viņam pieder, tomēr tie, kas ievēro Viņa priekšrakstus un dzīvo šķīstu un nevainīgu dzīvi, īpašā veidā piedzīvo mūsu Karaļa bezgalīgās labestības un labvēlības ietekmi . Bez tam, ja šī valstība ir nonākusi Viņa rokās, tad ne pēc mantojuma tiesībām - ne tāpēc ka viņš būtu cēlies no slaveniem ķēniņiem - nedz arī pēc kādām citām cilvēciskām tiesībām. Viņš ir Ķēniņš tāpēc, ka Dievs Viņa personā ir iekļāvis visu, ko cilvēka daba var ietvert varas, cieņas un diženuma ziņā. Jā, Dievs ir ielicis varu pār pasauli Viņa rokās, un, lai gan arī jau šīszemes dzīvē Viņš sāk īstenot savu valdīšanu pār visām radībām, tikai tiesas dienā šī vara panāks pilnīgu un vispārīgu pakļaušanos.
III. - VIŅA VIENDZIMUŠAJAM DĒLAM
Šie vārdi mums liek domāt, ka mums vajadzētu ticēt un apcerēt Jēzū Kristū vēl cēlākus noslēpumus, proti, ka Viņš ir Dieva Dēls un patiess Dievs, tāpat kā Viņa Tēvs, kas Viņu no mūžības ir dzemdinājis. Mēs atzīstam un apliecinām Viņā Svētās Trīsvienības otro Personu, kas visās lietās ir pilnīgi vienlīdzīga ar divām pārējām; jo starp dievišķajām Personām nevar pastāvēt un pat tikt domāta jebkāda nevienlīdzība vai atšķirība, jo mēs apliecinām, ka visām trim ir viena un tā pati daba, viena un tā pati Griba, viens un tas pats Spēks. Šo patiesību mums apliecina daudzi Svēto Rakstu teksti, bet jo īpaši svētā Jāņa vārdi, kas ir tik spoži: [16] Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
Taču, kad tiek teikts, ka Jēzus ir Dieva Dēls, jāaturas no domas, ka Viņa dzimšanā varētu būt kaut kas mirstīgs un pasaulīgs. Darbība, ar kuru Dievs Tēvs no mūžības dzemdina savu Dēlu, ir neaptverama un absolūti pārsniedz mūsu izpratni. Šim noslēpumam mums ir stingri jātic, tas dziļi dievbijīgi jāgodā un, apbrīnas pārņemtiem tā priekšā, jāiesaucas līdz ar pravieti: [17] Kas varēs saprast Viņa dzimšanu? - Tātad mums ir jātic, ka Dēlam ir tāda pati daba kā Tēvam, ka Viņam piemīt tāds pats Spēks un tāda pati Gudrība, kā mēs to tiešākā veidā apliecinām šajos Nīkajas ticības apliecības vārdos: Es ticu vienam Kungam Jēzum Kristum, viendzimušajam Dieva Dēlam, pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdinātam, Dievam no Dieva, Gaismai no Gaismas, patiesam Dievam no patiesa Dieva, dzemdinātam, ne radītam, kuram tā pati daba kas Tēvam, un caur kuru viss ir radīts.
Ir ierasts izmantot vairākus salīdzinājumus, lai mēģinātu izskaidrot šīs mūžīgās radīšanas veidu un būtību, un visprecīzākais no tiem, šķiet, ir salīdzinājums ar mūsu domu veidošanos mūsu dvēselē. Tādēļ svētais Jānis Dieva Dēlu sauc par Vārdu [18]. Jo, tāpat kā mūsu prāts, izprotot un apcerot sevi, veido sevis tēlu, ko teologi sauc par Vārdu, tāpat mēs varam teikt - ciktāl dievišķās un cilvēciskās lietas vispār var salīdzināt, - ka Dievs, izprotot un apcerot sevi, veido Savu mūžīgo Vārdu. Bez tam labāk ir vienkārši apstāties pie tā, ko piedāvā ticība, tas ir, sirsnīgi ticēt un atzīt, ka Jēzus Kristus ir vienlaikus patiess Dievs un patiess cilvēks ; kā Dievs dzimis no Tēva pirms visiem laikiem, kā cilvēks piedzimis laikā no Jaunavas Marijas, savas mātes. Tomēr, atzīstot šo dubulto piedzimšanu, mēs atzīstam tikai vienu Dēlu. Jo Jēzus Kristus ir viena un tā pati Persona, kas sevī apvieno dievišķo un cilvēcisko dabu.
Kā dievišķi dzimušam, Viņam nav ne brāļu, ne līdzmantinieku, jo Viņš ir Tēva viendzimušais Dēls, bet mēs - tikai Viņa radība un trausls Viņa roku darbs. Kā cilvēciski dzimušam, viņam ir daudz brāļu, kuriem Viņš ne tikai dod brāļu vārdu, bet arī izturas pret viņiem kā pret brāļiem, jo tiem ļauj ņemt dalību sava Tēva mantojuma godībā. Tiem, kas Viņu ir uzņēmuši ticībā un kas ticību, kuru apliecina, arī parāda ar savu uzvedību un mīlestības darbiem. Tādēļ apustulis Viņu sauc par daudzu brāļu pirmdzimto [19].
IV. - MŪSU KUNGAM
Tajā, ko Svētie Raksti mums stāsta par mūsu Glābēju, nav grūti atpazīt, ka dažas lietas ir attiecināmas uz Viņu kā Dievu, citas - uz viņu kā cilvēku. Jo Viņš neiztrūkstoši ir saņēmis no šīm divām atšķirīgajām dabām to atšķirīgās īpašības. Tā mēs par Viņu sakām, ka Viņš ir visvarens, mūžīgs, bezgalīgs, jo Viņš ir Dievs. Un mēs par Viņu sakām, ka Viņš ir cietis, miris un augšāmcēlies, jo šīs patiesības acīmredzami var attiecināt tikai uz cilvēka dabu.
Taču ir daži atribūti, kas atbilst abām dabām, kā, piemēram, vārds «Kungs » , kurā mēs Viņu šeit saucam. Un, ja šo vārdu var attiecināt gan uz dievišķo, gan uz cilvēcisko dabu, tad mēs pavisam pamatoti saucam Jēzu Kristu par mūsu Kungu.
Visupirms, līdzīgi, kā Viņš ir mūžīgs Dievs tāpat kā Viņa Tēvs, Viņš ir arī visu lietu kungs, tāpat kā Viņa Tēvs. Un, tā kā Viņš un Viņa Tēvs nav divi dažādi dievi, bet pilnībā viens un tas pats Dievs, tā arī Viņš un Viņa Tēvs nav divi dažādi Kungi, bet gan viens un tas pats Kungs.
Otrkārt, netrūkst iemeslu, kādēļ Viņu kā cilvēku vajadzētu saukt par Kungu. Pirmkārt, pats fakts, ka Viņš ir mūsu Pestītājs un atbrīvoja mūs no mūsu grēkiem, ļāva Viņam iegūt pār mums pietiekami lielu varu, lai Viņš patiesi būtu mūsu Kungs un varētu nest šo titulu. To mums māca apustulis:[20] Viņš pazemojās kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei, tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā. Visbeidzot, vai tad pēc augšāmcelšanās Viņš neteica: [21] Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes? - Otrkārt, Viņš tiek saukts par Kungu arī tādēļ, ka Viņš vienā Personā ir apvienojis savu dievišķo un cilvēcisko dabu. Pat, ja Viņš nebūtu par mums nomiris, šī apbrīnojamā savienība pati par sevi būtu pelnījusi, ka Viņš tiktu iedibināts kā visu radību, un jo īpaši ticīgo, kas Viņam paklausa un kalpo ar visu savu sirds mīlestību, augstākais Kungs.
Tādēļ ganam būtu jāmudina ticīgie vienmēr paturēt prātā, ka tieši no Jēzus Kristus mēs esam saņēmuši kristieša vārdu, ka mēs nevaram būt neziņā par milzīgajiem labumiem, ar kuriem Viņš mūs ir svētījis, jo Viņš pats ir vēlējies mums tos darīt zināmus caur ticību, un ka tādēļ mums sirdsapziņa uzliek par pienākumu - daudz lielāku nekā citiem cilvēkiem - uz visiem laikiem sevi atdot savam Pestītājam un Kungam un Viņam veltīties kā vergiem savam saimniekam.
To mēs apsolījām pie Baznīcas durvīm, kad ar Kristību saņēmām ievadīšanu kristīgajā dzīvē. Mēs paziņojām, ka atsakāmies no Sātana un no pasaules, lai pilnībā sevi nodotu Jēzum Kristum. Bet, ja, lai nopelnītu piederību kristīgajai gvardei, mums bija sevi jāatdod Mūsu Kungam ar tik svinīgiem un svētiem zvērestiem, tad kādas mokas mēs nebūtu pelnījuši, ja pēc iestāšanās Baznīcā, pēc Dieva Gribas un Viņa Likuma iepazīšanas, pēc Sakramentu žēlastības saņemšanas, mēs nelaimīgā kārtā dzīvotu pēc pasaules un dēmona principiem un priekšrakstiem tā, it kā kristības šķīstīšanas dienā mēs būtu sevi nodevuši pasaulei un dēmonam, nevis Jēzum Kristum, mūsu Kungam un Pestītājam?
Kura sirds gan neaizdegtos mīlestībā pret tik diženu un reizē pret mums tik labu Valdnieku, kas sevi ziedo mūsu laimei ? Jo, lai gan Viņš mūs tur Savā varā un pakļautībā kā ar savām asinīm izpirktus vergus, tomēr mums izrāda tik lielu mīlestību, ka Viņam labpatīk mūs saukt par saviem draugiem [22] un brāļiem, bet ne vergiem. Tas neapšaubāmi ir viens no spēcīgākajiem iemesliem un varbūt pat labākais, kas liek mums vienmēr Viņu atzīt, godāt un Viņam kalpot kā mūsu patiesajam Kungam.
- 1 Jņ 4, 15
- Mt 16, 17.
- Rad 2, 16, 17.
- Tridentas koncila 5. et 6. sesija.
- Rad 3, 15.
- Rad 22, 16, 17.
- Rad 28, 12.
- Rad 28, 13.
- Lk 1, 31.
- Mt 1, 20, 21.
- Ps 44, 8.
- Is 61, 1.
- Ps 109, 4.
- Ebr 5, 6.
- Lk 1, 32,33.
- Jņ 1, 1.
- Is 53, 8.
- Jņ 1, 1.
- Rom 8, 29.
- Filip 2, 7,10.
- Mt 28, 18.
- Jņ 15, 15.
Create Your Own Website With Webador